Atpakaļ

Kāpēc cilvēki riskē ar dzīvību?

Teksts: Ieva Jātniece, žurnāls "Ieva"

Konsultēja Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, satiksmes psihologs Ivars Austers, sociālantropologs Roberts Ķīlis un psihoterapeite Aina Poiša.

Kāpēc cilvēki riskē ar dzīvību?

Ik gadu uz autoceļiem un dzelzceļa notiek negadījumi. Lielākoties galvenais iemesls ir pašu cilvēku vieglprātība, neuzmanība, kā arī savu spēju pārvērtēšana. Kāpēc mēs nespējam laicīgi novērtēt riskus un sevi apdraudam?

Savstarpējas pieskatīšanas princips

Nupat VAS “Latvijas dzelzceļš” sadarbībā ar satiksmes psihologu Ivaru Austeru un SKDS veicis vērienīgu aptauju par to, kā Latvijas iedzīvotāji uzvedas riskantās situācijās. Aptauja parāda sekojošu fenomenu: aptaujātie atzīst, ka ir pietiekoši riskanti, piemēram, šķērsot dzelzceļa sliedes, runājot pa telefonu vai klausoties mūziku austiņās, šķērsot dzelzceļa sliedes pie slēgtas pārbrauktuves, šķērsot neregulāru dzelzceļa pārbrauktuvi, redzot, ka tuvojas vilciens, tomēr atzīst, ka mēdz šādi rīkoties.
Pētījumā parādās vēl kāda interesanta detaļa: cilvēki atzīst, ka paši mēdz
riskēt dažreiz, bet uz jautājumu, vai ir redzējuši riskējam citus, atzīst, ka to novēro bieži. «Pētījums ir pietiekoši plašs, attiecīgi datiem būtu jāsakrīt, taču šajā gadījumā parādās krasa atšķirība starp to, ko cilvēks it kā dara pats un kā rīkojas citi. Taču, prognozējot nākotni, var sacīt, ka šī ir bīstama tendence – jo vairāk cilvēks novēro, ka apkārtējie cilvēki riskē, jo lielāka ir varbūtība, ka arī pats tāpat rīkosies. Paraugs, sociālais piemērs ir ļoti nozīmīgs. Turklāt ir vēl kāds psiholoģisks aspekts – ja cilvēks vēlas attaisnot savu rīcību, viņš pārspīlē, stāstot par to, cik bieži mēdz redzēt arī citus tāpat rīkojamies,» uzsver pētījuma veicējs, profesors Ivars Austers. Tieši šī iemesla dēļ būtu svarīgi, lai sabiedrībā veidotos savstarpējās pieskatīšanas princips. Lai, ko cilvēki neteiktu, mēs visi tomēr rēķināmies ar to, ko citi par mums domā. Piemēram, cilvēki veikalā atklāti, citiem redzot, nezags, jo nevēlēsies piedzīvot apkārtējo nosodījumu. Jo mēs rēķināmies ar apkārtējo domām par mums. Tāpēc, jo vairāk cilvēku aizrādīs citiem, piemēram, par sarunāšanos pie auto stūres vai dzelzceļa sliežu šķērsošanu neatļautā vietā, jo šādu gadījumu skaits arvien samazināsies. Pozitīva tendence jau novērota līdz šim – pirms divdesmit gadiem vairums uzskatīja, ka automašīnās piesprādzējas tikai dīvainīši. Augot sabiedrības izpratnei par drošību un mainoties kopējam viedoklim par to, kā rīkoties būtu pareizi, šodien piesprādzēties kā autovadītājam, tā pasažieriem jau lielākoties šķiet pašsaprotami. Arī velosipēdisti ķiveres lieto arvien vairāk, kas nebija novērojams vēl pirms desmit gadiem.
Otrs ceļš, kā rūpēties par cilvēku drošību, ir mehāniski ierobežot cilvēku iespējas riskēt. Piemēram, Zviedrijā tuvāko piecu gadu laikā plānots ieviest jaunu opciju, kas ierobežos autovadītāju iespējas sarunāties, vadot auto, un to nodrošinās mobilo sakaru sniedzēji. Respektīvi, ja auto kustēsies ātrāk par 30 kilometriem stundā, sarunāties pa mobilo telefonu vai sūtīt īsziņu, nebūs iespējams. «Var, protams, iebilst, ka arī pasažieri nevarēs izmantot mobilos telefonus, taču šādu lēmumu iecerēts pieņemt kopīgas drošības labā,» uzsver Ivars Austers.

Sevi apdraudēt nav labi, tomēr to daru

Kā rāda aptauja, vismazāk riskē cilvēki, kuri apzinās, ka viņiem ir dažādas dzirdes vai redzes problēmas. Jo viņi jau ikdienā ir saskārušies ar to, ka konkrētās maņas ir traucētas, attiecīgi ir jāuzmanās. Šie cilvēki kopumā ir piesardzīgāki, retāk tendēti pārkāpt riska robežas. Piemēram, dzelzceļa tuvumā viņi rēķināsies ar to, ka var nesadzirdēt vai nesaredzēt tuvojošos vilcienu.
Savukārt visvairāk riskē jauni cilvēki, visvairāk – vīrieši. Riska grupā ir arī veci cilvēki un tas saistīts ar to, ka, gadiem ejot, viņiem ir izstrādājies noteikts uzvedības modelis, kuru psiholoģiski grūti lauzt. Lai gan objektīvā situācija ar laiku ir mainījusies, piemēram, satiksme uz ceļa kļuvusi intensīvāka, ar gadiem daļa veco cilvēku kļūst neelastīgi, viņi nemeklē alternatīvos ceļus – pat tad, ja izbūvētas gājēju pārejas pār dzelzceļa sliedēm vai ceļiem, viņi spītīgi mēdz doties jau pa iestaigāto maršrutu. «Kā riskēšanai jaunībā, tā vecumā ir psiholoģisks skaidrojums. Jaunībā cilvēkiem pārsvarā šķiet, ka viņi ir izņēmumi, ka ar viņiem nekas nevar notikt. Tikai ar laiku, pieredzot negatīvas situācijas, cilvēks sāk novērtēt realitāti, iegūst zināmu briedumu, bet to nevar gaidīt jaunībā.
Savukārt vecumā ne visi spēj dzīvot laikam līdzi. Ir cilvēki, kas izolējas no sabiedrības norisēm, dzīvo atmiņās par aizgājušiem laikiem un savā iekšējā ritmā, kas nesakrīt ar ārējo. Tā ir bēgšana no dzīves. Dažkārt neuzmanība, riskēšana ir saistāma ar vecā cilvēka grūtsirdību, depresīvo noskaņu, kad cilvēkam šķiet, ka viņam jau vairs nav ko zaudēt,» stāsta psihoterapeite Aina Poiša.
Un tomēr aptauja parāda, ka risks nav raksturīgs tikai jauniem vai veciem cilvēkiem, tas pazīstams visos vecuma posmos. Piemēram, uz jautājumu, vai riskēt ir labi, respondenti atbild noliedzoši, un uzsver, ka gribētu no veselību vai dzīvību apdraudoša riska izvairīties. Droša uzvedība tiek vērtēta augstāk nekā nedroša. Taču vienalga kādā brīdī cilvēki izvēlas nedrošu uzvedību. Ar ko tas saistīts? Bieži riskants lēmums tiek pieņemts konkrētās situācijas diktēts, piemēram, cilvēkam šķiet, ka būs traki, ja viņš kavēs, tāpēc viņš nepagaida trīs minūtes, kamēr atveras dzelzceļa pārbrauktuves barjera, bet skrien, redzot, ka vilciens tuvojas. «Pastāv arī tā saucamās aukstās un karstās domāšanas plaisa. Ja esam mierīgi, mēs spējam domāt racionāli, savukārt, ja esam emociju varā, domājam pilnīgi savādāk: riskus pietiekami nenovērtējam, esam gatavi iesaistīties riskantās uzvedības formās. Diemžēl tāds ir psiholoģiskais fenomens: kad esam pie vēsa prāta, mums grūti paredzēt, ko darīsim pie karsta prāta un otrādi,» uzsver Ivars Austers.

Viedokļi:

Pret risku ar tūlītēju reakciju
Sociālantropologs Roberts Ķīlis

«Iedomājieties situāciju, ka jūs pieejat pie lifta vai kāpnēm un redzat uzrakstu ar lūgumu tur neiet, jo tās ir avārijas stāvoklī. Ticu, ka visi cilvēki, izņemot dažus ekstrēmistus, tur patiešām arī neies. Viņi neies tādēļ, ka tur saskatīs tūlītēju draudu.
Kad dzirdam par nelaimes gadījumiem uz ceļiem vai dzelzceļa sliedēm, šo informāciju uztveram ļoti attālināti, tā maz ietekmē mūsu katra izjūtu par to, kādas sekas izraisīs konkrētā darbība. Taču mūsu rīcība ir atkarīga no tā, cik nozīmīgas sekas es saskatu no vienas vai otras konkrētās darbības. Piemēram, pārejot ceļu neatļautā vietā, sekas lielākoties netiek saistītas ar nāvi, labākajā gadījumā tās tiek saistītas ar policista uzliktu sodu. Otrs aspekts, ko cilvēks vērtē – cik liela ir varbūtība, ka sekas iestāsies. No psiholoģijas pētījumiem izriet, ka cilvēki vispār nesummē notikuma varbūtību ar iespējamo notikuma radīto seku smagumu. Un tas daudz ko izskaidro. Ne velti, kad cilvēkiem jautā, kuras ir tās vietas, kas viņus apdraud visvairāk, reti kurš piemin autoceļus, lai gan tieši uz autoceļiem notiek lielākais avāriju skaits. Ar šo pašu psiholoģisko fenomenu saskaras arī veselības aprūpes jomā strādājošie – pacientam var skaidrot par iespējamiem riskiem nākotnē, bet, ja cilvēks šo varbūtību uz sevi neattiecinās, rezultāta nebūs.
Lai ierobežotu cilvēku riskēšanu, tai pat vietā ir jābūt konkrētai reakcijai. Piemēram, ja cilvēks šķērso dzelzceļa sliedes pie aizliedzoša signāla vai nolaistas barjeras, efektīvi būtu, ja dispičers skaļrunī aizrādītu un, ja šim cilvēkam uz vietas tiktu piemērots administratīvais sods. Tā ir darbība tūlīt, tiklīdz cilvēks neievēro noteikumus.
Cilvēku rīcību noteikti ietekmē arī sodi. Latvijā nav daudz sodīti tie cilvēki, kas braucot pie auto stūres, runā pa mobilo telefonu. Citās Eiropas valstīs šie sodi ir ārkārtīgi lieli pat tad, ja autovadītājs runā pie stāvoša auto stūres, bet mašīnai iedarbināts motors. Cilvēki izvairās no noteiktām darbībām, ja zina, ka par to būs tūlītējas un nopietnas sekas. Ne velti lielie skrējēji uz auto ceļiem samazina ātrumu, tiklīdz ierauga policistu ar fēnu.»

Vai visiem dabiski ir riskēt?
Psihoterapeite Aina Poiša
«Cilvēkus var iedalīt divās lielās grupās: vieniem ļoti svarīga ir drošība, tāpēc viņi pārbaudīs maksimāli visu un nodrošināsies pret dažādām negatīvām varbūtībām. Šie cilvēki ievēros noteikumus, jo viņu baiļu līmenis ir lielāks. Un ir otra, pretēja grupa cilvēku, kas no dabas ir ar zemāku baiļu slieksni, kas nespēj dzīvot mierā un kas sevi izaicina arī destruktīvā veidā. No malas tas mēdz izskatīties, ka cilvēks pats sevi ved uz pašiznīcināšanos.
Lielās līnijās cilvēki sevi var atpazīt esam vienā no šīm divām grupām, ar iespēju dzīves laikā nonākt kaut kur pa vidu. Tas nozīmē optimāli rīkoties, ievērojot noteikumus, rēķinoties ar savu un citu drošību, gan arī būt riska zonā, bet tāpēc lai attīstītos, nevis pārkāptu noteikumus. Tas nozīmē spēt arī uzņemties atbildību. Spēja novērtēt risku ir saistīta ar cilvēka briedumu un spēju uzņemties atbildību.»

Fakti
* Šā gada pirmajos piecos mēnešos Latvijā uz dzelzceļa notikuši jau 11 negadījumi, kuros cietuši 11 cilvēki, no tiem 7 gājuši bojā. Savukārt 2015. gadā Latvijā kopumā uz dzelzceļa notika 36 negadījumi, kuros cieta 37 cilvēki, no tiem 19 gājuši bojā.
* 2014. gadā Eiropas Savienībā uz dzelzceļa notikuši 2213 negadījumi, kuros bojā gājuši 1928 cilvēki, kas ir par 9,5% mazāk salīdzinot ar 2013.gadu.

Kur cilvēki saskata veselības un dzīvības risku
SKDS aptaujā par to, kā cilvēki rīkojas riskantās situācijās, respondenti, kuriem iznāk šķērsot dzelzceļa sliedes vai atrasties sliežu tuvumā vismaz reizi mēnesī, kā ļoti lielu risku vērtē ūdenstilpnes, kas klāta ar plānu ledu, šķērsošanu pavasarī (82%) un šosejas šķērsošanu intensīvas satiksmes laikā neatļautā vietā (68%). Dzelzceļa šķērsošanu neatļautā vietā/ laikā kā ļoti lielu risku vērtē vien trešdaļa (34%).